Rārs Ervīns
Ervīns (Vladimirs) Rārs (vc. Erwin Rahr, kr. Рар, Владимир Фёдорович; 23.01.1880.-16.04.1919.) - pulkvedis, landesvēra 3. Rīgas apsardzības rotas komandieris, Latvijas Neatkarības kara un pilsoņu kara Krievijā dalībnieks.
Dzimis 1885. gada 23. janvārī (p.v.st.) Ārensburgā (mūsd. Kūresāre), Ezeles salā (mūsd. Sāremā), vācbaltiešu tirgotāja Teodora Rāra ģimenē. Luterānis. Pamatizglītību guvis Ārensburgas ģimnāzijā, kuru absolvēja 1899. gadā un iestājās Alekseja kājnieku kara skolā (Алексеевское военное училище) Maskavā. 1901. gadā skolu absolvējot, saņēma podporučika dienesta pakāpi un uzsāka dienestu Mītavā dislocētajā 114. Novotoržskas kājnieku pulkā (114-й пехотный Новоторжский полк). 1904. gadā lūdza pārcelt sevi uz Veļikijlukas kājnieku pulku (Великолуцкий 12-й пехотный полк), kura sastāvā karoja Mandžūrijā, kaujā pie Mukdenas ievainots. Pēc kara kļuva par pasniedzēju Maskavā, 1. Kadetu korpusā (1-й Московский кадетский корпус). Apprecējās ar Jūliju (dzim. Homa), ģimenē trīs bērni: Karīna (1906.-1993.), Vladimirs (1908.) un Ļevs (1910.-1935.).
I Pasaules karā piedalījās jau kā pulkvedis. 1914. gadā konvertējās pareizticībā, pieņemot vārdu Vladimirs. Uz fronti devās 1915. gadā Nesvižas 4. grenadieru pulka (4-го гренадерского Несвижского полка) sastāvā. Smagi ievainots 1916. gadā pie Baranovičiem, norīkots par 1. kadetu korpusa direktora vietnieku. Pēc 1917. gada Oktobra apvērsuma piedalījās ielu cīņās Maskavā. 1918. gada ziemā ar ģimeni nelegāli bēga uz vācu okupēto Rīgu. Tur stājās Latvijas Pagaidu valdības dienestā, 1919. gada janvārī uzņemoties komendēt Latvijas zemessardzes 3. Rīgas apsardzības rotu. Martā liepājā pārgāja dienēt firsta Līvena nodaļā, kļūstot par nodaļas komandiera vietnieku. Pēc Jelgavas atbrīvošanas, inspicējot cietumu, Rārs inficējās ar tīfu un 16. aprīlī mira.
Literatūra par šo tēmu
- Белая борьба на Северо-Западе России. / Сост., науч. ред., предисл. и комментарии доктора историч. наук С.В. Волкова. - Центрполиграф, Москва, 2003, 688 с.
