Atšķirības starp "Sociālisms" versijām

Versija, kas saglabāta 2010. gada 23. aprīlis, plkst. 09.09

Sociālisms (no lat sociare - dalīties"; angl. socialism, vāc. Sozialismus, fr. socialisme, kr. социализм) - sabiedriskā iekārta, kurā ekonomika kalpo sociālo attiecību attīstībai sabiedrībā un kur valsts/sabiedrības politika ir vērsta uz sociālo attiecību pilnveidošanu un sociālās nevienlīdzības novēršanu. Tiek ievērotas ne tikai kapitālistu, bet arī darbinieku intereses, kurā notiek taisnīga (atbilstoši ieguldījumam) labumu sadale starp kapitālu un darbu, kas iespējams, palielinot valsts regulējošo lomu un varbūt valsts īpašuma daļu. Vēsturiski sociālisma saknes var meklēt jau Platona priekšstatos par īpašuma kopību ideālajā valstī. Latīņu termins sociare nozīmē kombinēt un dalīties. Jēdziens tiek lietots pirmo reizi 1827. gada angļu sociālista R.Ovena žurnālā The Cooperative Magazine. Sociālisma ideoloģijas formas vieno to izejas punkts: kapitalisma radītas nevienlīdzības negatīvo seku, nabadzības kā sociāla ļaunuma bīstamības atzīšana. Daudzi no sociālisma kritērijiem sociālās nodrošināšanas jomā un valsts daļējai kontrolei finanšu kapitāla apritē, pateicoties sociāldemokrātisko partiju aktīvai darbībai, vairāk vai mazāk daļēji ieviesti arī daļā t.s. brīvā tirgus jeb kapitālistiskajās valstīs. Vēsturiski sociālisma pamata idejās, kas radīja pamatu sociāldemokrātiskajai domai, eksistēja 6 virzieni un tāpēc nav viennozīmīga sociālisma ideoloģijas skaidrojuma un empīriski pierādīt to nav izdevies. Centieni skaidrot un iedalīt sociālismu no dažādu pieeju pozīcijām nav sekmējušies, jo nereti tie balstās arī uz citu – liberālo un konservatīvo ideju tradīcijām.

Marksisma teorijā tā ir civilizācijas attīstības stadija starp kapitālismu un komunismu, kurā pastāv sociālā vienlīdzība un labklājības vienlīdzīga sadale, kas kalpotu sabiedrībai kā veselumam un kurā tirgus saimniecības spontanitātes izraisīto pretrunu postošo raksturu novērš ar kopsabiedrības nozīmes procesu kopsabiedrisku pārvaldīšanu, t.i. ekonomika kalpo sociālo attiecību pilnveidošanai sabiedrībā. Īpašumtiesības un vispārējā labklājības izplatīšana sociālismā jābūt pakļautiem sabiedrības vairākuma interesēm. Šo kontroli var veikt vai nu tieši pārvaldītu populāri solidāŗas kopienas - piemēram, strādnieku padomes, - vai netieši: pilsoņu izvēlēts valsts pārvaldes aparāts. Valstij ir jābūt tikai mehānismam, kuram ir jāgarantē visu sabiedrības locekļu vienlīdzība, attiecīgi, savukārt ražošana līdzekļiem jāatrodas visas sabiedrības kopīpašumā. Kā ekonomiska sistēma sociālisms ir valsts, kopiena vai strādnieku pārvaldīts ražošanas process un ražošanas līdzekļi. Sociālisma pamatā ir ideja par cilvēku vienlīdzību, līdztiesību un kolektīvo solidaritāti, galvenokārt tieši ekonomikas un sociālajā jomā. Latvijā sociālisma idejas bija izteikti populāras XX gs. pirmajā pusē, t.s. starpkaru periodā. Kā ideoloģiska koncepcija izveidojās XIX gs. pirmajā pusē marksistu vidē, reaģējot uz industriālās sabiedrības attīstību un problēmām: amatnieku un mazo uzņēmēju izspiešanu no tirgus, ko izraisīja rūpnieciskās ražošanas uzplaukums, strādnieku stāvokļa pasliktināšanos. Sākotnējās koncepcijās populāra bija doma toreizējo sabiedrību aizstāt ar pilnīgi jaunu sabiedrisko sistēmu, kas būtu balstīta uz kopīpašumu (lielinieku traktējums). Attiecīgi, marksisma doktrīna ir tā, kas radīja visu sociālistisko masu partiju modeli, kurš savukārt transformējās dažādās variācijās. K.Marksa ideju pamatā eksistēja atziņa, ka, ja strādniecības kustības loģika balstās uz sabiedrības sociālo struktūru un nevienlīdzību, tātad šī struktūra ir jāmaina. Taču, galvenais jautājums ir kādā ceļā to veikt, un tieši šo dažādo ceļu virzienu skaits, skaidro sociālisma ideju neviennozīmīgo interpretāciju.

Vēsturiski radušās sociālisma virzienu skolas:

• Utopiskais sociālisms
• Revolucionārais sociālisms ( K.Markss).
• II internacionāles, jeb reformiskā sociālisma virziens (K.Kautskis).
• Ētiskais sociālisms
• Grupu – plurālistu sociālisms
• Tirgus ekonomikas sociālisms

Skat. arī: demokrātiskais sociālisms, kristīgais sociālisms, sociāldemokrātija, katedras sociālisms

Literatūra par šo tēmu

• Kalniņš B. Latvijas Sociāldemokrātijas piecdesmit gadi. - Memento: Stokholma, 1993., 247 lpp.
• Karpovics Ernsts. Klasiskā vācu filozofija. - Liesma: Rīga, 1965., 265 lpp.
• Augškalns-Aberbergs J. Latvijas sociāldemokrātiskā strādnieku partija: Vēsturisks atskats. - Nākotnes kultūra: Rīga, 1929.

• Miliband R. Socialism for a Sceptical Age. - Polity Press: London, 1994
• Matt Carter. T.H. Green and the Development of Ethical Socialism. - Imprint Academic, 2003, 230 P. ISBN 0907845320
• Joshua Muravchik. Heaven on Earth: The Rise and Fall of Socialism. - Encounter Books: San Francisco, 2002, ISBN 1-893554-45-7

• Heinz Dietrich. Der Sozialismus des 21. Jahrhunderts. - Kai Homilius Verlag: Berlin, 2006, ISBN 3-89706-652-1

• Мизес, Людвиг фон. Социализм: Экономический и социологический анализ. - Каталакси: Москва, 1994, 414 стр. ISBN 5-86366-022-8

Resursi internetā par šo tēmu

• Kalniņš V. Daži vārdi par sociālismu. Kritiskas pārdomas. // Jaunā Gaita, Nr. 128, 1980
• Eiropas sociāldemokrātu kopējais manifests (.pdf)
• Rasmussens Pouls N., Delors Ž. Jaunā Sociālā Eiropa (.pdf)
• Slavojs Žižeks. Pretošanās ir padošanās. // satori.lv

• The Marxists Internet Archive (online library of Marxist writers)
• Marxist Resource on socialist writers
• International Socialism unless otherwise stated

• Sozialistische Arbeiterpartei Deutschlands: Das Gothaer Programm (1875)
• Sozialdemokratische Partei Deutschlands: Das Erfurter Programm (1891)

• Кареев H. Что такое социализм.
• Шумпетер Й.А. Капитализм, Социализм и Демократия. / Предисл. и общ. ред. В.С. Автономова. - Экономика: Москва, 1995, 540 с. ISВN 5-282-01415-7
• Декларация принципов Социалистического интернационала
• Бирюков И, Ивашкина И. Очерк теории радикального социализма. - Союз радикальных социалистов-антиавторитаристов
• Мизес, Людвиг фон. Социализм: Экономический и социологический анализ.
• Сорель Жорж. Социализм и насилие.