Atšķirības starp "Tantrisms" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Tantrisms''' – [[Indiešu filosofija|reliģiski filosofiska]] mācība [[Senā Indija|Senajā Indijā]], sākotnēji saistīta ar sievišķo dievību kultu un maģiskiem rituāliem, kam bija jānodrošina auglīgumu. Vēstures gaitā, citu [[Hinduisms|hinduisma]] kultu ietekmē, ''tantrisms'' sašķēlās virknē virzienu: radās ar [[Buda]]s, [[Šiva]]s, [[Višnu]] u.c. kultiem saistītas skolas. Uzplaukumu piedzīvoja V-VII gs. Viduslaiku ''tantrisms'' bija vērsts pret [[vedanta]]s mācību par ''maija advaita'', atzina pasaules realitāti un tās evolūciju no garīga pirmssākuma. Mikrokosma uzbūvi uzskatīdami par idendisku makrokosma uzbūvei, tantristi izzinot cilvēku, centās to reducēt uz dabas izziņu (un otrādi). Seno tantristu mācība par cilvēka ķermeni (''deha vada'') satur daudz informācijas, kas ļauj spriest par ķīmijas un medicīnas attīstību senajā un viduslaiku Indostānā. Raksturīgi, ka tantristu psihofiziskie vingrinājumi nav saistīti ar askētisku atteikšanos no pasaules: hinduisma tradicionālais mērķis ''mukti'' (garīgā atbrīvošanās) mācībā apvienots ar ''bhukti'' (bauda). Mācība ignorēja dalījumu dzimumos, cilšu piederībā, [[Kasta|kastās]]. ''Tantrisma'' idejas, šķiet, visai ietekmēja agrīnās [[sankhja]]s idejas, dziļi iesakņojās daļā [[Lamaisms|lamaisma]] virzienu, jaunajos laikos [[Ramakrišna|Ramakrišnu]], [[Vivekananda|Vivekanandu]], [[Rabindranats Tagore|Tagori]], [[Gošs Aurobindo|Goš]]u u.c. domātājus. | + | '''Tantrisms''' – [[Indiešu filosofija|reliģiski filosofiska]] mācība [[Senā Indija|Senajā Indijā]], sākotnēji saistīta ar sievišķo dievību kultu un maģiskiem rituāliem, kam bija jānodrošina auglīgumu. Vēstures gaitā, citu [[Hinduisms|hinduisma]] kultu ietekmē, ''tantrisms'' sašķēlās virknē virzienu: radās ar [[Buda]]s, [[Šiva]]s, [[Višnu]] u.c. kultiem saistītas skolas. Uzplaukumu piedzīvoja V-VII gs. Viduslaiku ''tantrisms'' bija vērsts pret [[vedanta]]s mācību par ''maija advaita'', atzina pasaules realitāti un tās evolūciju no garīga pirmssākuma. Mikrokosma uzbūvi uzskatīdami par idendisku makrokosma uzbūvei, tantristi izzinot cilvēku, centās to reducēt uz dabas izziņu (un otrādi). Seno tantristu mācība par cilvēka ķermeni (''deha vada'') satur daudz informācijas, kas ļauj spriest par ķīmijas un medicīnas attīstību senajā un viduslaiku Indostānā. Raksturīgi, ka tantristu psihofiziskie vingrinājumi nav saistīti ar askētisku atteikšanos no pasaules: hinduisma tradicionālais mērķis ''mukti'' (garīgā atbrīvošanās) mācībā apvienots ar ''bhukti'' (bauda). Mācība ignorēja dalījumu dzimumos, cilšu piederībā, [[Kasta|kastās]]. Labā un ļaunā kategorijas ''tantrismā'', tāpat kā [[Vaišnavisms|vaišnavismā]], netiek absolutizētas. Augstākā realitāte ir pāri labajam un ļaunajam, tādēļ ētiskās uzvedības noteikumi ir pārejoši. Par pozitīvi vērtējamu darbu ir uzskatāma pat slepkavība un izvarošana, ja mērķis ir attaisnojams. Piemēram, ja ir noslepkavots cilvēks, kurš turpmāk noteikti nogalinātu daudz cilvēku, tad tas ir labs darbs; ja meiteni izvaro apskaidrots [[lama]], lai no viņas piedzimtu [[bodhisattva]], tad tas arī ir pozitīvi vērtējams darbs. Bet kas tad nav pārejošs? Tā ir mūžīgā Dieva spēle jeb Viņa transcendences valstība. |
| + | |||
| + | ''Tantrisma'' idejas, šķiet, visai ietekmēja agrīnās [[sankhja]]s idejas, dziļi iesakņojās daļā [[Lamaisms|lamaisma]] virzienu, jaunajos laikos [[Ramakrišna|Ramakrišnu]], [[Vivekananda|Vivekanandu]], [[Rabindranats Tagore|Tagori]], [[Gošs Aurobindo|Goš]]u u.c. domātājus. | ||
== Literatūra par šo tēmu == | == Literatūra par šo tēmu == | ||
Versija, kas saglabāta 2011. gada 19. maijs, plkst. 10.16
Tantrisms – reliģiski filosofiska mācība Senajā Indijā, sākotnēji saistīta ar sievišķo dievību kultu un maģiskiem rituāliem, kam bija jānodrošina auglīgumu. Vēstures gaitā, citu hinduisma kultu ietekmē, tantrisms sašķēlās virknē virzienu: radās ar Budas, Šivas, Višnu u.c. kultiem saistītas skolas. Uzplaukumu piedzīvoja V-VII gs. Viduslaiku tantrisms bija vērsts pret vedantas mācību par maija advaita, atzina pasaules realitāti un tās evolūciju no garīga pirmssākuma. Mikrokosma uzbūvi uzskatīdami par idendisku makrokosma uzbūvei, tantristi izzinot cilvēku, centās to reducēt uz dabas izziņu (un otrādi). Seno tantristu mācība par cilvēka ķermeni (deha vada) satur daudz informācijas, kas ļauj spriest par ķīmijas un medicīnas attīstību senajā un viduslaiku Indostānā. Raksturīgi, ka tantristu psihofiziskie vingrinājumi nav saistīti ar askētisku atteikšanos no pasaules: hinduisma tradicionālais mērķis mukti (garīgā atbrīvošanās) mācībā apvienots ar bhukti (bauda). Mācība ignorēja dalījumu dzimumos, cilšu piederībā, kastās. Labā un ļaunā kategorijas tantrismā, tāpat kā vaišnavismā, netiek absolutizētas. Augstākā realitāte ir pāri labajam un ļaunajam, tādēļ ētiskās uzvedības noteikumi ir pārejoši. Par pozitīvi vērtējamu darbu ir uzskatāma pat slepkavība un izvarošana, ja mērķis ir attaisnojams. Piemēram, ja ir noslepkavots cilvēks, kurš turpmāk noteikti nogalinātu daudz cilvēku, tad tas ir labs darbs; ja meiteni izvaro apskaidrots lama, lai no viņas piedzimtu bodhisattva, tad tas arī ir pozitīvi vērtējams darbs. Bet kas tad nav pārejošs? Tā ir mūžīgā Dieva spēle jeb Viņa transcendences valstība.
Tantrisma idejas, šķiet, visai ietekmēja agrīnās sankhjas idejas, dziļi iesakņojās daļā lamaisma virzienu, jaunajos laikos Ramakrišnu, Vivekanandu, Tagori, Gošu u.c. domātājus.
Literatūra par šo tēmu
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. – Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 408.-409. lpp.
