Atšķirības starp "Tomisms" versijām
m (→Resursi internetā par šo tēmu) |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Tomisms''' - [[sholastika]]s virziens, kas balstījās uz [[Toms no Akvīnas|Akvīnas Toma]] mācību. | + | '''Tomisms''' - [[sholastika]]s virziens, kas balstījās uz [[Toms no Akvīnas|Akvīnas Toma]] mācību. Doktrīnas centrā ir ne tik daudz ticības dogmāti, cik mācība par to, kā tos saprast ar prātu. Tāpēc vērojama tomistu orientēšanās vairāk uz [[Aristotelis no Stagīras|Aristoteļa]], nevis [[Platons|Platona]] un [[Neoplatonisms|neoplatoniķu]] mācību. Sastapās ar striktu [[Aurēlijs Augustīns|Augustīna]] mācības sekotāju kritiku, kā rezultātā 1277. gadā ''tomismu'' visai kategoriski noraidīja Parīzes un Oksfordas universitātes, taču mācība turpināja attīstīties un XIV gs. jau dominēja [[Dominikāņu ordenis|dominikāņu]] skolās. Opozīcijā ''tomismam'' turpināja būt [[Dunss Skots|Dunsa Skota]], [[Bēkons Rodžers|Bēkona]] un [[Okams Viljams|Okamas Viljama]] sekotāji, kas vairāk koncentrējās [[Franciskāņu ordenis|franciskāņu ordenī]]. [[Renesanse]]s laikmetā viszināmākais ''tomisma'' pārstāvis bija itāliešu dominikānis Toms de Vio (Kaetanuss). [[Kontrrenesanse]]s laikā tika veikta zināma ''tomisma'' paradigmas atjaunināšana spāņu [[Jezuītu ordenis|jezuīta]] Suareca mācībā, bet jaunu elpu mācība ieguva XIX gs. vidū (t.s. [[neotomisms]]), kad mācību tālāk attīstīja Štekls un Benkers Vācijā, de Vulfs un Mersjē Francijā, Ņūmens Lielbritānijā, Liberatore Itālijā. Pāvesta Leona XIII [[Enciklika|enciklikā]] “Aeterni patris” (1879.) neotomisms ir pasludināts par Romas katoļu baznīcas oficiālo filozofiju. Jaunākajos laikos vērojama tendence pielāgot Akvīnas Toma reliģiskā racionālisma sistēmu Kanta un Hēgeļa filosofijai ([[Huserls Edmunds|E. Huserls]], [[Heidegers Martins|M. Heidegers]], [[Hartmans Nikolajs|N.Hartmans]]). |
| − | |||
| − | |||
== Literatūra par šo tēmu == | == Literatūra par šo tēmu == | ||
Versija, kas saglabāta 2011. gada 30. maijs, plkst. 14.25
Tomisms - sholastikas virziens, kas balstījās uz Akvīnas Toma mācību. Doktrīnas centrā ir ne tik daudz ticības dogmāti, cik mācība par to, kā tos saprast ar prātu. Tāpēc vērojama tomistu orientēšanās vairāk uz Aristoteļa, nevis Platona un neoplatoniķu mācību. Sastapās ar striktu Augustīna mācības sekotāju kritiku, kā rezultātā 1277. gadā tomismu visai kategoriski noraidīja Parīzes un Oksfordas universitātes, taču mācība turpināja attīstīties un XIV gs. jau dominēja dominikāņu skolās. Opozīcijā tomismam turpināja būt Dunsa Skota, Bēkona un Okamas Viljama sekotāji, kas vairāk koncentrējās franciskāņu ordenī. Renesanses laikmetā viszināmākais tomisma pārstāvis bija itāliešu dominikānis Toms de Vio (Kaetanuss). Kontrrenesanses laikā tika veikta zināma tomisma paradigmas atjaunināšana spāņu jezuīta Suareca mācībā, bet jaunu elpu mācība ieguva XIX gs. vidū (t.s. neotomisms), kad mācību tālāk attīstīja Štekls un Benkers Vācijā, de Vulfs un Mersjē Francijā, Ņūmens Lielbritānijā, Liberatore Itālijā. Pāvesta Leona XIII enciklikā “Aeterni patris” (1879.) neotomisms ir pasludināts par Romas katoļu baznīcas oficiālo filozofiju. Jaunākajos laikos vērojama tendence pielāgot Akvīnas Toma reliģiskā racionālisma sistēmu Kanta un Hēgeļa filosofijai (E. Huserls, M. Heidegers, N.Hartmans).
Literatūra par šo tēmu
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. – Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 420. lpp.
