Atšķirības starp "Volfs Kristians" versijām

Versija, kas saglabāta 2011. gada 21. jūnijs, plkst. 10.28

Kristians fon Volfs (Christian, Freiherr von Wolff, 1679.-1754.) - filosofs, apgaismotājs, sholastikas sistematizētājs un modernizētājs, Leibnica mācības sistematizētājs un popularizētājs.

Dzimis 1679. gada 24. janvārī Breslavā (mūsd. Vroclava), Silēzijā, Sv. Romas impērijā. Mācījies ģimnāzijā (Maria-Magdalenen-Gymnasium in Breslau), pēc tam jezuītu kolēģijā. Kopš 1699. gada tudēja sholastiku, matemātiku un dabaszinātnes Jēnas universitātē (habilitējies 1702.). 1703. gadā kļuva par privātdocentu Leipcigas universitātē. No 1706. gada natūrfilosofijas un matemātikas profesors Halles universitātē, Magdeburgas hercogistē. 1710. uzņemts karaliskajā zinātņu biedrībā, kopš 1711. gada Berlīnes Zinātņu akadēmijas loceklis. 1723. gadā apsūdzēts ateismā un pēc karaļa rīkojuma bija spiests 48 stundu laikā pamest Prūsiju. Pasniedzējs Marburgas universitātē (Philipps-Universität Marburg), Hessenes-Kaseles grāfistē (Landgrafschaft Hessen-Kassel). 1740. gadā Prūsijas karalis Frīdrihs II viņu ataicināja atpakaļ, un Volfs atkal pasniedza Halles universitātē. Nebūdams jurists, bija viena no lielākajām autoritātēm dabisko tiesību jomā. Kopš 1743. gada universitātes kanclers (rektors). Par nopelniem zinātnē un izglītībā, 1745. gadā Bavārijas hercogs Maksimilians (Maximilian III Joseph) Volfu iecēla par muižnieku, piešķirot brīvkunga (Freiherr) titulu. Miris 1754. gada 9. aprīlī Hallē.

Zināmākie darbi ir: "Loģika jeb saprātīgas domas par cilvēka prāta spējām" (Vernünftige Gedanken von den Kräften des menschlichen Verstandes, 1712.), "Matemātikas terminu skaidrojošā vārdnīca" (Mathematisches Lexikon, 1716.), "Saprātīgas domas par Dievu, pasauli un cilvēku" (Vernünftige Gedanken von Gott, der Welt und des Menschen, 1720.), "Saprātīgas domas par cilvēka sabiedrisko dzīvi" (Vernünftige Gedanken von dem gesellschaftlichen Leben der Menschen, 1721.) u.c. Visai ietekmējies un savos darbos bieži citējis Konfūcija un Mendzi idejas. Atmetot Leibnica mācības dialektiskos elementus, mācīja metafizisku teleoloģismu, saskaņā ar kuru esamības vispārējā sakarība, tās harmonija izskaidrojama ar mērķiem, kurus nospraudis Dievs. Savas mācības pamatā lika racionālistiskas dedukcijas metodi, ar kuras palīdzību visas filosofijas patiesības tika reducētas uz formālās loģikas likumiem (uz pretrunas likumu).

Literatūra par šo tēmu

• Volfs Kristiāns // Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 448. lpp.

• Israel J.I. Radical Enlightenment: Philosophy and the Making of Modernity 1650-1750. - Oxford University Press: Oxford, 2002
• Hochstrasser T.J. Natural Law Theories in the Early Enlightenment. - Cambridge University Press: Cambridge, 2000
• Blackwell Richard J. Christian Wolff's Doctrine of the Soul // Journal of the History of Ideas, 1961, 22: 339-354.
• Corr Charles A. "Christian Wolff and Leibnitz // Journal of the History of Ideas, April 1975, Vol. 36 Issue 2, pp 241-262
• Gaissinovitch A.E. C.F. Wolff on Variability and Heredity // History & Philosophy of the Life Sciences, 1990, Vol. 12 Issue 2, pp 179-201
• Richards Robert J. Christian Wolff's Prolegomena to Empirical and Rational Psychology: Translation and Commentary // Proceedings of the American Philosophical Society Vol. 124, No. 3 (Jun. 30, 1980), pp. 227-239

• Жучков В.А. Из истории немецкой философии XVIII в. Предклассический период. От вольфовской школы до раннего Канта. - Москва, 1996. - 260 с.
• Христиан Вольф и русское вольфианство // Философский век. Альманах. Вып. 3 - СПб., 1998. - 393 с.

Resursi internetā par šo tēmu

• Christian Wolff // Stanford Encyclopedia of Philosophy
• Christian Wolff // Hegel’s Lectures on the History of Philosophy

• Wolff' Christian // Biographisches-Bibliographisches Kirchenlexikon