Baltijas landesvērs
Baltijas landesvērs jeb Baltijas zemessardze (vāc. Baltische Landeswehr, kr. прибалтийский ландесвер) - Vācijas impērijas armijas okupētajās Baltijas guberņu iedzīvotāju brīvprātīgā zemessardze, ko 1918. gada novembrī atļāva veidot okupācijas Valdības padome. Visas zemessardzes daļas tika formētas Vācijas armijas virsnieku uzraudzībā un vadībā, okupācijas iestādes tās nodrošināja ar amunīciju un apgādi. Pamatā to veidoja veidoja etniskie baltvāci, kas pēc 1917. gada revolūcijas bija demobilizējušies no Krievijas impērijas armijas un atgriezušies mājās (kamēr lielākā daļa šo guberņu krievu, latviešu un igauņu vēl turpināja dienestu). Pēc 1918. gada revolūcijas Vācijā jaunā Veimāras republikas valdība atzina de facto jaundibināto Latvijas Pagaidu valdību un 7. decembrī noslēdza līgumu par Latvijas bruņoto spēku (landeswehr) izveidi no 26 rotām (18 latviešu, 7 vācu un 1 krievu) un 5 artilērijas baterijām (3 latviešu un 2 vācbaltu). Pavisam plānoja savākt 7050 brīvprātīgo (4800 latviešus, 2000 vācbaltus, 250 krievus). Par komandieri bija plānots uzaicināt kādu Zviedrijas armijas virsnieku, taču galu galā iecēla vācu armijas majoru Šeibertu. Līgums un paziņojumi presē liecināja, ka landesvērs ir Latvijas Pagaidu valdības dienestā kā tās bruņotie spēki, taču ikdienā tika slietots sākotnējais nosaukums ("Baltijas landesvērs"). Komandvaloda bija vācu.[1]
Sastāvēja no virsštāba (Oberstab, izveidots novembra vidū), Trieciengrupas (Stoßtruppe, saformēta Rīgā 17.11.1918.), Baltvācu kaujas bataljona (Deutsch-Baltisches Kampfbataillon, saformēts Liepājā 25.01.1919.), Baltvācu bataljona (Deutsch-Baltisches Bataillon, saformēts pie Ventspils februārī) un 6 patstāvīgiem formējumiem (Selbständige Formationen), Kalpaka bataljons (vēlāk Baloža brigāde) un firsta Līvena rota. Bez tam sastāvā ietilpa etapu formējumi, saimnieciskās rotas, bruņotie vilcieni, sanitārās vienības u.c. formējumi. 1919. gada 10. martā tika noteiktas atšķirības zīmes, uniformu apkakles un piedurkņu atloku apmalojumu krāsa. 19. augustā tika izdota vēl viena pavēle par atšķirības zīmēm un dienesta pakāpēm. Karavīri nēsāja zili baltu uzpleču apmalojumu, pakāpes atšķīra ar sudraba uzšuvēm un sudrabotām četrstūrainām zvaigznēm uz apkakles, cepuru kokardes bija zilas ar baltu malu. 21. septembrī pavēlēja ieviest Latvijas armijas dienesta pakāpju apzīmējumus.
Pēc Padomju Latvijas armijas uzbrukuma 1918. gada decembrī, landesvērs kopā ar citām Pagaidu valdības bruņoto spēku daļām atkāpās uz Kurzemi, kur tā personālsastāvs tika papildināts ar brīvprātīgajiem no Vācijas (jau 29. decembrī Latvijas Pagaidu valdība sagatavoja jaunu līgumu ar A.Vinnigu, par brīvprātīgo no Vācijas uzņemšanu, apņemoties tiem par vismaz 4 nedēļu cīnīšanos pret LSPR armiju piešķirt LR pilsonību un zemi.[2] 1919. gada 16. aprīlī, uzskatot Pagaidu valdību par neleģitīmu (to veidojot netika pārstāvētas visas iedzīvotāju grupas un tautības) kā arī rīcības nespējīgu, grupa virsnieku īstenoja t.s. 16. aprīļa puču, kā rezultātā pie varas nāca jauna Pagaidu valdība: Brimmera-Borovska kabinets, bet 10. maijā t.s. Niedras valdība. Landesvēra daļas akceptēja puča rezultātus, cerot, ka jaunā valdība spēs rīkoties enerģiskāk. 22. maijā landesvēra vienības uzsāka uzbrukumu visā frontē, sakaujot LSPR spēkus. Tika ieņemta Rīga, un uzsākta Vidzemes atbrīvošana no lieliniekiem. Jūnijā pie Cēsīm landesvēra daļas sastapās ar Igaunijas nacionālo armiju, kurai pieprasīja atbrīvot tās okupēto Ziemeļvidzemi un kopīgi vērsties pret Sarkano armiju austrumos. Cēsu kaujās zemessargi tika sakauti un atkāpās, ļaujot igauņiem ieņemt Rīgu. Pēc Niedras vadītās Pagaidu valdības demisijas 24. jūnijā, armijas vadība atzina Lielbritānijas kara flotes aizsardzībā patvērumu guvušās K.Ulmaņa vadītās Pagaidu valdības leģitimitāti. No viisām vienībām izslēdza vācu algotņus, kuriem bija jāatstāj Latvija, un par zemessardzes komandieri iecēla britu pulkvežleitnantu H.Aleksanderu. Vienības tika pārdislocētas uz Austrumu fronti. 1920. gada martā landesvēru pārdēvēja par 13. Tukuma kājnieku pulku un iekļāva Kurzemes divīzijā.
Satura rādītājs
Atsauces un paskaidrojumi
- ↑ Tas bija gluži dabiski, jo vācu valoda un krievu valoda bija šajā teritorijā tradicionāli oficiālas valodas (latviski un igauniski runāja tikai vienkāršā tauta sadzīvē), kuras prata visi, lielāko daļu komandējošā sastāva veidoja baltvācu virsnieki.
- ↑ Dokumenti stāsta: Latvijas buržuāzijas nākšana pie varas. - Rīga, 1988., 108. lpp. - Līguma oriģināli nav saglabājušies ne Latvijas, ne Vācijas arhīvos un tiek pieminēti tikai laikabiedru atmiņās, taču Vācijā savervēto algotņu ierašanās un cīņas Latvijas teritorijā īpašus pierādījumus neprasa.
Attēlu galerija
štāba virsnieki (centrā majors A.Flečers)
1919. gada pavasarī
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens, Rīga, 2001., 121 lpp.
- Latvijas brīvības cīņas 1918-1920. Enciklopēdija. - Preses nams: Rīga, 1999., 160.-161. lpp.
Resursi internetā par šo tēmu
- 1918. g. 7. decembra Līgums starp Latvijas Pagaidu valdību un Vācijas valdības ģenerālpilnvaroto A.Vinnigu par landesvēra dibināšanu
- Baltijas landesvērs: dokumenti, preses materiāli - historia.lv
