Atšķirības starp "Kondorsē Žans Antuāns" versijām

Versija, kas saglabāta 2009. gada 30. novembris, plkst. 18.06

Žans Antuāns Nikolā Korišots marķīzs de Kondorsē (de Condorcet, 1743.-1794.) - filosofs, matemātiķis, politisks darbinieks, Parīzes zinātņu akadēmijas loceklis, tiek uzskatīts par progresa teorijas aizsācēju un vienu no vēstures filosofijas radītājiem.

Viņa tēvocis prelāts gribēja, lai zēns kļūst par garīdznieku (deviņu gadu vecumā Žans uzsāka mācības jezuītu skolā), vecāki ieteica militāro karjeru, savukārt jaunais viņš pats, dzīvodams Apgaismības laikmetā, nolēma kļūt par zinātnieku. Sākumā viņu saistīja matemātika, taču vēlāk, savas pārāk dzīvīgās dabas dēļ un draugu Voltēra un Tirgo ietekmēts, viņš nolēma pievērsties arī sociālajām zinātnēm un filosofijai. Par panākumiem matemātisko iespējamību izstrādē viņš tika iecelts par Francijas zinātņu akadēmijas sekretāru, vēlāk uzņēma Franču akadēmijā. Viņa sociālā aktivitāte Franču revolūcijas laikā vērta šo vīru par politiķi: pēc Luija XVI nāves viņš dibināja pirmo republikāņu avīzi, bija municipalitātes biedrs, bet 1791. gadā – Nacionālās kases sekretārs. Politiskajos uzskatos apkaroja sabiedrības iedalījumu kārtās, aizstāvēja politisko vienlīdzību (atzīstot mantisko nevienlīdzību par dabisku), politisko brīvību, pašvaldību, vārda brīvību, līdzīgu tiesību piešķiršanu sievietēm, vergu brīvlaišanu kolonijās. Kļūdams par Konventa locekli, Kondorsē vairs nepārstāvēja nevienu no partijām. Viņš iestājās pret karaļa Ludviķa XVI nāvessodu, bija daudzu progresīvu politisku iniciatīvu autors, īpaši izglītības jomā, kā arī viens no deviņiem tās Konstitūcijas projekta autoriem, kuru Konvents tomēr noraidīja, dodot priekšroku Gero de Sešelela variantam. Par pieņemtās Konstitūcijas kritizēšanu Kondorsē tika pasludināts ārpus likuma, 1794. gada 26. martā arsetēts Parīzes pievārtē un ieslodzīts “Bourg-la-Reine” cietumā. Pēc trīs dienām marķīzu de Kondorsē atrada mirušu.

Ekonomikas jautājumos bija fiziokrātu (Tirgo) piekritējs. Kritizēja sava laika reliģiskos uzskatus no deisma un apgaismības pozīcijām, aicināja attīstīt zinātni. Uzskatīja, ka viss ļaunums iznīks zinātnes priekšā, tādēļ prāta apgaismošana ir galvenais un vienīgais ceļš uz sabiedrības labklājību. Cilvēku dabai būtiski jāpārvēršas, to kaislības kļūs daudz rāmākas un tās regulēs saprāts - uzskatīja, ka cilvēku kopiena tiecas virzienā uz morālu un politisku saprašanos (consensus), kas varētu būt pamats sadarbībai uz tādas pašas likumības pamata, kāda valda dabaszinātnēs. Šo progresa ceļu ir iespējams paredzēt un aprēķināt, pamatojoties uz sasniegumiem zinātnē un tehnikā. Tā sauktā Kondorsē (cikliskā vairākuma) paradoksa autors, kas matemātiski pierādījis vairākuma varas neiespējamību un pirmoreiz aprakstīja stāvokli, kurā režīms ir it kā demokrātisks, taču reāli valda mazākums. Savā galvenajā darbā "Cilvēka prāta progresa vēsturiskās ainas skice" (Esquisse d’un tableau historique des progres de l’essprit humain, 1794.) attīstīja uzskatu par vēsturi kā par prāta produktu. Klasificēja vēstures kopainu 10 laikmetos, to secīgumu pamatojot ar progresa ideju. Savas dzīves laikā Kondorsē publicējis neskaitāmus zinātniskus darbus un XVII gadsimta izcilāko cilvēku, kā arī savu laikabiedru, tostarp Voltēra, biogrāfijas. Zināmākie darbi: "Pārdomas par nēģeru verdzību" (1781.), "Tirgo kunga dzīve" (1786.).

Literatūra par šo tēmu

• Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 208.-209. lpp.

Resursi internetā par šo tēmu