Atšķirības starp "Kondorsē Žans Antuāns" versijām

Versija, kas saglabāta 2009. gada 2. decembris, plkst. 10.19

Žans Antuāns Nikolā Korišots, marķīzs de Kondorsē (Marie Jean Antoine Nicolas de Caritat, marquis de Condorcet, 1743.-1794.) - filosofs, matemātiķis, politisks darbinieks, Parīzes zinātņu akadēmijas loceklis, tiek uzskatīts par progresa teorijas aizsācēju un vienu no vēstures filosofijas radītājiem.

Dzimis 1743. gada 17. septembrī Ribemonā (Ribemont), Pikardijā, Kondorsē (Condorcet (Drôme)) marķīzu de Korišotu ģimenē. Viņa tēvocis prelāts gribēja, lai zēns kļūst par garīdznieku un deviņu gadu vecumā Žans uzsāka mācības jezuītu skolā Reimsā (collège jésuite de Reims), bet vēlāk vecāki lēma par labu militārajai karjerai, nosūtot zēnu mācīties uz Navarras koledžu (Collège de Navarre) Parīzē. Savukārt viņš pats, dzīvodams Apgaismības laikmetā, nolēma kļūt par zinātnieku. Sākumā Žanu saistīja matemātika, taču vēlāk, savas pārāk dzīvīgās dabas dēļ un draugu Voltēra un Tirgo ietekmēts, viņš nolēma pievērsties arī sociālajām zinātnēm un filosofijai. Par panākumiem matemātisko iespējamību izstrādē (Essai sur le calcul intégral) viņu 1769. gadā uzņēma Franču akadēmijā (Académie Française), bet 1777. gadā par virkni ievērojamu personu biogrāfiju uzrakstīšanu (Éloges des académiciens de l’Académie royale des sciences, morts depuis l’an 1666 jusqu’en 1699, 1775.) viņš tika iecelts par Francijas zinātņu akadēmijas sekretāru (1793.-1782.). 1786. gadā apprecējās ar Grošī marķīza meitu Sofiju (Marie Louise Sophie de Grouchy). Laikabiedri uzsver godkāres trūkumu, apvienotu ar vēlmi darboties visas sabiedrības labā. Viņa sociālā aktivitāte Franču revolūcijas laikā vērta šo vīru par politiķi: pēc Luija XVI nāves viņš dibināja pirmo republikāņu avīzi, bija municipalitātes biedrs, bet 1791. gadā – Nacionālās kases sekretārs. Politiskajos uzskatos apkaroja sabiedrības iedalījumu kārtās, aizstāvēja politisko vienlīdzību (atzīstot mantisko nevienlīdzību par dabisku), politisko brīvību, pašvaldību, vārda brīvību, līdzīgu tiesību piešķiršanu sievietēm, vergu brīvlaišanu kolonijās. Kļūdams par Konventa locekli, Kondorsē vairs nepārstāvēja nevienu no partijām. Viņš iestājās pret karaļa Ludviķa XVI nāvessodu, bija daudzu progresīvu politisku iniciatīvu autors, īpaši izglītības jomā, kā arī viens no deviņiem tās Konstitūcijas projekta autoriem, kuru Konvents tomēr noraidīja, dodot priekšroku Gero de Sešelela variantam. Par pieņemtās Konstitūcijas kritizēšanu Kondorsē tika pasludināts ārpus likuma, 1794. gada 26. martā arsetēts Parīzes pievārtē un ieslodzīts Burglareinas (Bourg-la-Reine) cietumā. 28. martā marķīzu de Kondorsē atrada mirušu.

Ekonomikas jautājumos bija fiziokrātu (Tirgo) piekritējs. Kritizēja sava laika reliģiskos uzskatus no deisma un apgaismības pozīcijām, aicināja attīstīt zinātni. Uzskatīja, ka viss ļaunums iznīks zinātnes priekšā, tādēļ prāta apgaismošana ir galvenais un vienīgais ceļš uz sabiedrības labklājību. Cilvēku dabai būtiski jāpārvēršas, to kaislības kļūs daudz rāmākas un tās regulēs saprāts - uzskatīja, ka cilvēku kopiena tiecas virzienā uz morālu un politisku saprašanos (consensus), kas varētu būt pamats sadarbībai uz tādas pašas likumības pamata, kāda valda dabaszinātnēs. Šo progresa ceļu ir iespējams paredzēt un aprēķināt, pamatojoties uz sasniegumiem zinātnē un tehnikā. Tā sauktā Kondorsē (cikliskā vairākuma) paradoksa autors, kas matemātiski pierādījis vairākuma varas neiespējamību un pirmoreiz aprakstīja stāvokli, kurā režīms ir it kā demokrātisks, taču reāli valda mazākums (Essai sur l’application de l’analyse à la probabilité des décisions rendues à la pluralité des voix, 1785.). Savā galvenajā darbā "Cilvēka prāta progresa vēsturiskās ainas skice" (Esquisse d’un tableau historique des progres de l’essprit humain, 1794.) attīstīja uzskatu par vēsturi kā par prāta produktu. Klasificēja vēstures kopainu 10 laikmetos, to secīgumu pamatojot ar progresa ideju. Savas dzīves laikā Kondorsē publicējis neskaitāmus zinātniskus darbus un XVII gadsimta izcilāko cilvēku, kā arī savu laikabiedru, tostarp Voltēra, biogrāfijas. Zināmākie darbi: "Pārdomas par nēģeru verdzību" (1781.), "Tirgo kunga dzīve" (1786.).

Literatūra par šo tēmu

• Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 208.-209. lpp.

• David Williams. Condorcet and modernity. - Cambridge University Press: Cambridge, 2004, ISBN 0-521-84139-9

• Stephan Lüchinger. Das politische Denken von Condorcet (1743–1794). - Haupt: Bern, 2002, ISBN 3-258-06557-8
• Rolf Reichardt. Reform und Revolution bei Condorcet. Ein Beitrag zur späten Aufklärung in Frankreich. - Röhrscheid: Bonn, 1973, ISBN 3-7928-0316-X

• Литвинова Е.Ф. Кондорсэ, его жизнь и деятельность, научная и политическая. // Т. Мор. Оуэн. Дидро. Д’Аламбер. Кондорсе. - Урал LTD: Челябинск, 1998
• Бадентэр Э., Бадентэр Р. Кондорсе (1743-1794). Ученый в политике / Вступ. ст., сокращ. пер. с фр. О. В. Захаровой. - Ладомир: Москва, 2000, 398 с.

Resursi internetā par šo tēmu

• condorcet.org
• Marie Jean Antoine Nicolas de Caritat Condorcet
• Marquis de Condorcet
• Marie-Jean-Antoine-Nicolas Caritat, Marquis de Condorcet. Outlines of an historical view of the progress of the human mind (1795.)
• Marie-Jean-Antoine-Nicolas Caritat, Marquis de Condorcet. On the Admission of Women to the Rights of Citizenship (1790.)
• Letters Condorcet to Benjamin Franklin (1773-1788)

• Literatur von und über Marie Jean Antoine Nicolas Caritat, Marquis de Condorcet im Katalog der Deutschen Nationalbibliothek

• Мари Жан Антуан Никола КОНДОРСЕ, маркиз де Карита
• Кондорсе Ж.А. Эскиз исторической картины прогресса человеческого разума.